Pasaulē
“Zupa, ziepes un pestīšana” – šī frāze ļoti ātri kļuva par Pestīšanas armijas filozofiju. Viljams Būts tajā bija atradis savu dzīves aicinājumu. To viņš paskaidroja savai sievai Katrīnai, atgriezies no Londonas austrumdaļas apciemojuma 1865. gada 2. jūlijā. Viljams bija Metodistu baznīcas mācītājs un bieži braukāja uz Londonas nomalēm. Viņš bija ļoti sašutis par nabadzību, kas valdīja šo cilvēku mājās. Tas viņu ļoti pārsteidza, un viņš teica: “Es esmu atradis savus cilvēkus”. Šajā brīdī radās Pestīšanas armijas pamats.
Viljams Būts iesaistījāš “ielas” misijā, sludinot atdzimšanas un atbrīvošanas evaņģēliju, tātad pestīšanu, cilvēkiem, kas bija trūcīgi, visu nicināti un atstāti bez jebkādām tiesībām. Viņš drīz saprata arī to, ka ar evaņģēlija sludināšanu šiem cilvēkiem nepietiek. Viņš teica: “Neiespējami ir sprediķot cilvēkiem, kuriem ir tukši vēderi”. Atjaunot šo cilvēku pašcieņu, viņaprāt, bija tik pat svarīgi, kā pastāstīt par Dievu.
Viljama Būta mērķis nebija veidot jaunu kristīgo baznīcu. Viņa vēlēšanās bija, lai šie jaunatpestītie cilvēki sāktu apmeklēt jau esošās baznīcas, bet šī cerība nepiepildījās. Pastāvošo baznīcu draudžu locekļiem nepatika, ka šie nicinātie, noskrandušie cilvēki, kas nenāca no elitāras sabiedrības, sēdētu ar viņiem vienos baznīcas solos. Arī nabadzīgie cilvēki nejutās labi šajās draudzēs.
Austrumlondonas Kristīgā misija, kā tolaik to dēvēja, ātri izplatījās arī citās Londonas daļās un piepilsētās. Šī iemesla dēļ tā vēlāk tika nosaukta par Londonas Kristīgo misiju un pēc tam par Kristīgo misiju. 1878. gadā tās darbība bija izplatījusies tik tālu, ka bija nepieciešams veikt likumīgu reģistrāciju. Konstitūcijas pirmajā rindā tika ierosināts rakstīt “Kristīgā misija ir brīvprātīgo armija…” Viljama Būta dēls Bramvels nepiekrita vārdam “brīvprātīgo”, un Viljams Būts atklāsmes mirklī to nosvītroja un tā vietā ierakstīja “pestīšanas”. Līdz ar aizrautīgo ideju, ka PA ir armija, kas karo pret ļaunumu un vēlas glābt pēc iespējas vairāk cilvēku, no militārās armijas tika aizgūta ideja par formas tērpiem, kas ļautu armijas biedriem būt atpazīstamiem ielās, un militārajām pakāpēm biedru rindās.
Šobrīd Pestīšanas armijā ir vairāki miljoni kareivju (brīvprātīgo), vairāk kā 25 tūkstoši virsnieku (mācītāju) un apmēram miljons draudzes locekļu, kuri ir izvēlējušies Pestīšanas armiju par savu baznīcu, neuzņemoties kareivja pienākumus.
Pestīšanas armija darbojas 117 valstīs visā pasaulē. Evaņģēlijs tiek sludināts 173 valodās. Sociālā darba ietvaros strādā:
- 150 centri alkoholiķu rehabilitācijai;
- 175 mājas sievietēm, tajā skaitā 70 dzemdību nami;
- 20 iepriekšējā apcietinājuma vietas, pārbaudes laika un labošanas iestādes;
- 848 mājas bezpajumtniekiem;
- 104 veco ļaužu pansionāti;
- 189 bērnu nami;
- 43 slimnīcas un klīnikas; vairāk kā tūkstoš skolu un bērnudārzu u.c.
1999. gadā tika iesniegti 15 tūkstoši lūgumu atrast pazudušus cilvēkus, un vairāk kā 8 tūkstošos gadījumu meklējumu rezultāti bija pozitīvi. Gada laikā Pestīšanas armija spēja palīdzēt policijai vairāk kā 235 000 lietās, kā arī sniedza juridiskas konsultācijas vairāk kā 362 000 cilvēkiem.
Pestīšanas armija ir baznīca ar protestantisma tradīcijām, un Anglijā to aizsargā Parlamenta likums. Tā ir likumīgi reģistrēta lielākajā daļā valstu, kurās tā darbojas. Tā ir akreditēta nevalstiska organizācija, un tai ir pārstāvji gan Apvienotajās Nācijās Vašingtonā, gan Eiropas Komitejā Briselē.
